Kapadokija, Turcija


Pēc pavadītas nakts autobusā un nobrauktiem aptuveni 500 kilometriem no Alānijas kūrorta, saulei austot, mēs ierodamies Kapadokijā, kas seno persiešu valodā nozīmē skaisto zirgu zeme. Visu šo apvidu apņem noslēpumainības gaisotne, kas ir tik jūtama, ka aizdzen projām visu miegu. Īpatnējākā šī reģiona iezīme ir konusveida akmens veidojumi, kurus dēvē par feju skursteņiem, jo senie Kapadokijas iedzīvotāji ticēja, ka pazemē atrodas feju mājokļi, kuru dūmeņi paceļas virs zemes. Vēl šeit atrodas vairākas pazemes pilsētas un klintīs izkaltas kapelas, rotātas izsmalcinātām freskām.

Kapadokijas tūrisma centrs ir Goreme ciemats, kurā atrodas visā pasaulē slavenās alu viesnīcas, kas apvieno sevī senatnes šarmu un mūsdienu komfortu. Tām ir interesanti vairāku līmeņu plānojumi ar arkveida telpām, šaurām kāpnēm, gaiteņiem un izejām uz terasēm un jumtiem. Katrā viesnīcas numurā ir centrālā apkure un vannas istaba. Tā tiešām bija neaizmirstama pieredze divas naktis pavadīt alu viesnīcā Caravanserai Cave Hotel, kuru turklāt jau vairākās paaudzēs uztur viena ģimene!

Kapadokijā ir īsts zelta rudens un mūsu plānos ir trijās dienās kājām apceļot visas skaistākās ielejas ap Goreme ciematu. Pirmajā dienā mēs izejam pa Mīlestības, Medus, Balto un Baložu ielejām. Kopējais maršruts sastāda aptuveni 12 kilometri.

Kapadokijas ainava veidojusies apmēram 30 miljonu gadu, kad šo apvidu pārklāja vulkānu izvirdumu izmestie pelni. Pelniem sablīvējoties, radās viegli erodējošs iezis - tufs, kura slāņa biezums dažviet bija pat 100 metri. Savukārt no vulkāniem izmestā lava tievākā slānī noklāja tufu ar bazaltu. Laika gaitā lietus, vēju un temperatūras izmaiņu rezultātā tufa slānis sadila, radot īpatnējus veidojumus, kā piemēram konusveida ar akmens cepurēm, kas līdzinās sēnēm, pjedestālveida, kā arī izstieptas formas kolonnas, kas atgādina milzīgus falosus un lielā skaitā sastopami Mīlestības ielejā -)

Tufs ir irdens iezis, tādēļ tajā viegli var izkalt alas un telpas. Piemēram lielākajā no pazemes pilsētām Derinkuju, kuras dziļums sasniedz pat 60 metrus astoņos līmeņos, kādreiz dzīvojuši ap 20 tūkstošu cilvēku!

Nākošajā rītā mēs esam piecēlušies vēl pirms pieciem, jo mūs gaida ilgi izsapņotais lidojums ar gaisa balonu virs Kapadokijas. Vēl pirms lidojuma bija interesanti vērot kā, gaismai austot, baloni tiek sagatavoti, kā lēnām tajos ar kompresoru tiek iepūsts gaiss, tad uzsildīts ar gāzes degļiem, un beidzot tie kā milži sāk slieties debesīs. Un arī mūsu balons lēnām, lēnām atraujas no zemes.

Visiespaidīgākais bija lidojuma sākumposms, kad mēs brīžiem gandrīz ar kabīni aiskārām konusveidīgās virsotnes un apkārt cēlās debesīs desmitiem citu gaisa balonu. Ļoti skaists no putnu lidojuma skatu punkta izskatījās vēl snaudošais Goreme ciemats ar klintīs izcirstajām viesnīcām. Kad bijām pacēlušies jau 500 metru augstumā, visā krāšņumā skatam pavērās it kā ar milzu arklu izvagotās ielejas, bet tālumā Uhčisaras pilsētiņa.

Pēc lidojuma ar gaisa balonu, mēs apmeklējam Goreme brīvdabas muzeju. Nekur citur Kapadokijā nav vienuviet tik daudz klintīs izkaltu kapelu un klosteru. Te ir ap 30 baznīcu, kas tapušas 9 gadsimtā un vēlāk. Vairākās baznīcās ir apskatāmas brīnišķīgas bizantiešu freskas, kurās attēlotas ainas no Vecās un Jaunās derības, īpaši Kristus dzīve un svēto brīnumdarbi. Pateicoties Turcijas valdībai daudzas baznīcas ir atjaunotas un saglabātas.

Vēl otrās dienas plānos mums ir iziet pa Sarkano un Rozā ielejām. Skatam mums paveras tiešām fantastiskas mēness ainavas. Nedaudz atpūšamies pie Aktepe paugura, kuru sauc arī par saulrieta punktu. Tūristi mīl šeit ierasties, lai vērotu rietošās saules staros nereālās krāsās iekrāsotās Sarkanās ielejas klintis. Bet mēs dodamies tālāk. Ik pa brīdim jāiet caur tuneļiem un jākāpj pa stāvām metāla kāpnēm. Kopā otrajā dienā ir nostaigāti 15 kilometri. 

Trešās dienas plānos mums ir apmeklēt attālākās Zelvi, Pašabu, Čavušinu un Uhčisaru. Pirmo ceļa posmu mēs braucam ar autobusu, tālāk mūs laipni pieved ar savu auto jauns turku ceļotāju pāris no Stambulas. Zelve ir kādreizējā mūku dzīves vieta - klinšu klosteris, kas izvietojies dziļās ielejās un ir pārbagāts ar vairākos līmeņos izkaltām alām un istabām, baznīcām un kapelām, no kurām dažas (Vīnogu un Zivju) ir sglabājušās līdz mūsu dienām. Cilvēki šeit dzīvoja līdz 1952.gadam, kad daudzie nobrukumi lika tiem pārcelties uz netālo Jauno Zelvi. Tagad šeit ir ierīkots brīvdabas muzejs.

Pāris kilometru attālumā no Zelves atrodas Pašaba, jeb mūku ieleja, kas ir viena no gleznainākajām Kapadokijā. Šeit visa apkārtne ir pilna ar visdažādāko formu akmens sēnēm un tā saucamajiem "feju kamīniem". Mēs izstaigājām ieleju krustām, šķērsām gar milzīgajiem akmens veidojumiem, uzkāpām uz tuvējā balta akmens uzkalna, no kura paveras fantastisks skats uz visu ieleju. Atpakaļceļā mēs vēl iegriezāmies Čavušinas ciemā, kas jau no liela attāluma piesaista uzmanību ar milzīgu dzeltenu akmens sienu, kas līdzinās peļu izgrauztam siera gabalam. Šinī klintī vēl līdz 50-tajiem gadiem dzīvoja cilvēki, bet zemestrīču radīto nogruvumu dēļ viņiem nācās pamest šo vietu.

Kapadokija ir brīnumaina vieta ar tiešām mistisku auru. Tās trīs dienas, ko mēs šeit pavadījām, sniedza mums tikai nelielu kopējo iespaidu par šo zemi un cilvēkiem, kas to apdzīvo. Cerams, ka mēs kādreiz šeit vēl atgriezīsimies!